Trauma – kad smadzenes “pārkarst”

Traumatiskas pieredzes laikā mūsu smadzenes tiek pārpludinātas ar stresa hormoniem. Tas nelabvēlīgi ietekmē smadzeņu nervu šūnas, īpaši hipokampu. Tiek traucēta sadarbība starp amigdalas un hipokampa darbību. Emocionālie stāvokļi, attēli un ķermeņa reakcijas tiek uzglabātas amigdalā, taču hipokamps nespēj pilnībā sasaistīt šo pieredzi ar ārējo realitāti.

Tā rezultātā rodas tā sauktā “hipokampālā amnēzija”, proti, nav skaidras atmiņas par konkrēto reālo situāciju.

Ja trauma nav apstrādāta, amigdalas “karstās sistēmas” emocionālā atmiņa dominē pār hipokampa “vēsās sistēmas” autobiogrāfisko atmiņu. Veidojas pretstats starp ļoti intensīvām atmiņām, no vienas puses, un atmiņas robiem par konkrētiem notikumiem, no otras puses. Nepilnīgās atmiņas, jo tās vēl nav iespējams integrēt un sakārtot, sāk dzīvot it kā patstāvīgu dzīvi, kas lielā mērā izvairās no apzinātas kontroles.

Daudzi stimuli var darboties kā trigeri un izraisīt ļoti spēcīgas emocionālās atmiņas tiem, kurus trauma ir skārusi.

Thalamus

Talāms apstrādā maņu iespaidus.

Amigdala

Traumatiskās atmiņas “iededzinās” / “dziļi iegravējas” (apziņā)

Neintegrējamas (nesaistāmas) atmiņas sāk dzīvot savu patstāvīgu dzīvi

Hipokamps

Piedzīvotais netiek sasaistīts ar realitāti

Hipokampa amnēzija

Smadzeņu garoza

Traumatiskie notikumi netiek vai tiek tikai daļēji saglabāti atmiņā

Traumas integrācija / apstrāde

Lai trauma varētu tikt apstrādāta, ir nepieciešams, lai traumatisko notikumu varētu ievietot plašākā kontekstā. Tikai tad var izveidoties attieksme: “tas ir beidzies, un es to pārdzīvoju”.

Kā trauma izmaina smadzenes

Trauma var atstāt smagas psiholoģiskas rētas, kas neļauj cietušajam dzīvot pilnvērtīgu un laimīgu dzīvi. Cilvēki, kuri piedzīvojuši traumu, var saskarties ar atmiņas uzplaiksnījumiem, murgiem, miega traucējumiem, kā arī atmiņas un koncentrēšanās problēmām. Pat visniecīgākais atgādinājums par notikumu var izraisīt biedējošu traumatiskās pieredzes atkārtotu pārdzīvošanu.

Traumas skartie cilvēki var izjust arī vainas sajūtu, kaunu, nervozitāti, izsīkumu, kā arī nejutīgumu vai atsvešinātības sajūtu no citiem.

Trauma nav kaut kas, kam var vienkārši “tikt pāri”. Dažiem cilvēkiem traumas sekas ilgst tikai dažas nedēļas vai mēnešus, bet citiem simptomi var saglabāties visu mūžu un būt saistīti ar bezpalīdzības sajūtu, izolāciju, depresiju, personības traucējumiem un atkarībām.

Saskaņā ar Dialogues in Clinical Neuroscience datiem vismaz 8 % amerikāņu kādā dzīves posmā ir piedzīvojuši traumu.

Lai gan trauma vai PTSS bieži tiek saistīti ar karadarbību, traumatiska pieredze var būt jebkurš dziļi satraucošs notikums, piemēram:

autoavārija,

dabas katastrofa,

mobings,

attiecību izjukšana,

tuvinieka nāve,

smaga slimība,

seksuāla vardarbība,

vardarbība ģimenē.

Trīs būtiskas izmaiņas smadzenēs

Pētnieki ir atklājuši, ka, lai gan trauma daudzējādā ziņā ietekmē smadzeņu struktūru un darbību, trīs galvenās zonās tiek skartas īpaši būtiski:

hipokamps,

amigdala,

mediālā prefrontālā garoza.

Hipokamps

Hipokamps ir smadzeņu daļa, kas atbild par atmiņu. Tas palīdz sakārtot jaunas un vecas atmiņas un noteikt, kur smadzenēs tās jāuzglabā, lai vajadzības gadījumā tās varētu atcerēties.

Diemžēl trauma šo procesu izjauc. Traumēti cilvēki zaudē spēju nošķirt pagātnes atmiņas no notiekošā tagadnē, tāpēc atmiņu fragmenti “iestrēgst” hipokampā, nevis tiek izplatīti uz citām smadzeņu zonām. Pat vecas atmiņas tiek piedzīvotas kā jaunas, un rezultātā smadzenes paliek pastāvīgā trauksmes stāvoklī, liekot cilvēkam saskatīt apdraudējumu ik uz soļa.

Tas izskaidro, kāpēc pat filmas aina var izraisīt smagus atmiņas uzplaiknījumus cilvēkam ar traumu.

Pārmērīgs stresa hormonu daudzums smadzenēs var izraisīt hipokampa samazināšanos vai nepilnīgu attīstību. Šis bojājums ne vienmēr ir neatgriezenisks.

Amigdala

Amigdala, ko bieži dēvē par “baiļu centru”, ir mandeļveida struktūra, kas atrodas dziļi smadzenēs. Tā ir ļoti primitīva smadzeņu daļa, kas darbojas ar neapstrādātām emocijām un nav saistīta ar domāšanu vai loģisku spriešanu.

Amigdala ir cieši saistīta ar izdzīvošanu – tā ierosina stresa hormonu izdalīšanos, kas aktivizē “cīnīties vai bēgt” reakciju, palīdzot izvairīties no briesmām.

Pētnieki uzskata, ka trauma padara amigdalu hiperaktīvu, kā rezultātā cilvēks piedzīvo milzīgu stresu, saskaroties ar stimuliem, kas atgādina traumu, pat ja tie nav tieši saistīti ar notikumu.

Kad amigdala izdala pārmērīgu stresa hormonu daudzumu, stress vēl vairāk pieaug, izraisot jaunu hormonu izdalīšanos. Rezultātā traumētais cilvēks pastāvīgi atrodas trauksmes stāvoklī.

Trauma patiešām var izraisīt amigdalas palielināšanos, taču, līdzīgi kā hipokampa gadījumā, šīs izmaiņas var būt atgriezeniskas.

Mediālā prefrontālā garoza

Mediālā prefrontālā garoza atrodas smadzeņu priekšējā, ārējā daļā. Tā ir ļoti attīstīta zona, kas palīdz:

kontrolēt emocijas,

novērtēt apdraudējumu,

savaldīt impulsus,

izvērtēt piemērotāko rīcību.

Atšķirībā no amigdalas, šī smadzeņu daļa ir saistīta ar racionālu un apdomīgu domāšanu.

Problēmas rodas tad, kad smadzenes tiek pārpludinātas ar stresa hormoniem un traumēts cilvēks vairs nespēj atšķirt, kad briesmas ir reālas un kad ne. Emociju kontrole un regulēšana kļūst apgrūtināta.

Smadzeņu dziedināšana

Zinātnieki uzskata, ka traumas radītās sekas var tikt labotas, un smadzenes ir iespējams pārveidot no jauna. Tomēr traumas dziedināšana gandrīz vienmēr prasa pieredzējušu terapeitu vai konsultantu palīdzību.

Mēģinājumi tikt galā ar traumu vienatnē reti ir veiksmīgi, un mēģinājumi “aprakt” vai ignorēt problēmu parasti situāciju tikai pasliktina, jo dziedināšanai nepieciešams pilnvērtīgi izjust un apstrādāt sāpīgās emocijas.

Smadzenes

Smadzeņu svarīgākais pienākums ir nodrošināt mūsu izdzīvošanu pat visnožēlojamākajos apstākļos. Viss cits ir sekundārs. Lai to paveiktu smadzenēm jāražo iekšējie signāli, kas reģistrē ķermeņa vajadzības, piemēram, ēdienu, atpūtu, aizsardzību, seksu, pajumti, jāizveido pasaules karte, lai norādītu, kurp doties šīs vajadzības apmierināt, jāģenerē enerģija un darbības, kas nepieciešamas, lai mūs turp nogādātu, jābrīdina mūs par ceļā sastopamajām briesmām un iespējām, jāpielāgo mūsu darbības atbilstoši pārvietošanās prasībām.

Un tā kā mēs, cilvēki, esam zīdītāji, radības, kas spēj izdzīvot un augt tikai grupās, visi šie imperatīvi pieprasa koordināciju un sadarbību. Psiholoģiskās problēmas parādās tad, kad iekšējie signāli nestrādā, mūsu kartes neved mūs tur, kur vajag, kad esam pārāk paralizēti, lai pakustētos, kad mūsu darbības neatbilst vajadzībām vai kad sagrūst mūsu attiecības ar cilvēkiem. Katra smadzeņu struktūra, ko aprakstu, spēlē kādu lomu šo pamatfunkciju izpildē un trauma var iedarboties uz jebkuru no tām.

Mūsu racionālās, kognitīvās smadzenes patiesībā ir visjaunākā smadzeņu daļa un aizņem vien 30% no platības galvaskausā. Racionālās smadzenes primāri koncentrējas uz apkārtējo pasauli - tās cenšas saprast, kā lietas un cilvēki strādā un kā piepildīt mūsu mērķus , plānot laiku un secīgi izkārtot mūsu darbības. Zem racionālajām smadzenēm ir divas evolucionāri senākas un kaut kādā ziņā atsevišķas smadzenes, kuras atbild par visu pārējo - tās nepārtraukti fiksē un koordinē ķermeņa fizioloģiju, kā arī atpazīst komfortu, drošību, draudus, izsalkumu, nogurumu, iekāri, ilgas, sajūsmu, baudu un sāpes.

Smadzenes ir veidojušās no lejas uz augšu. Tās attīstās pa līmeņiem embrija stadijā, gluži tāpat kā attīstījušās evolūcijas gaitā. Visprimitīvākā daļa, kas jau ir aktīva, kad piedzimstam, ir senās dzīvnieka smadzenes, ko mēdz dēvēt par reptiļa smadzenēm. Tās atrodas galvas smadzeņustumbrā tieši virs vietas, kur muguras smadzenes ieiet galvaskausā. Reptiļa smadzenes atbild par visām darbībām, ko spēj veikt mazuļi - ēst, gulēt, mosties, raudāt, elpot, just temperatūru, izsalkumu, mitrumu un sāpes; un atbrīvot ķermeni no tiksīniem urinējot un izkārnoties. Smadzeņu stumbrs un hipotalāms (kas atrodas tieši virs tā) kopīgi kontrolē ķermeņa enerģijas līmeni. Tie koordinē sirds un plaušu, kā arī endokrīnās un imūnsistēmas funkcijas, nodrošinot, ka šīs dzīvību aizsargājošās pamatsistēmas ir uzturētas relatīvi stabilā līdzsvarā, ko sauc par homeostāzi.

Elpošana, ēsana, gulēšana, kakāšana un čurāšana ir tik fundamentālas darbības, ka to nozīmi var pienācīgi nenovērtēt, kad domājam par prāta un uzvedības sarežģītību. Taču, ja ir miega traucējumi vai kārtīgi nedarbojas zarnas, ja vienmēr māc izsalkums vai ja, sajūtot pieskārienus, gribas kliegt (kā tas bieži mēdz būt traumētiem bērniem un pieaugušajiem), viss organisms zaudē līdzsvaru. Apbrīnojami daudzām psiholoģiskām problēmām raksturīgi miega, apetītes, pieskārienu, gremošanas un uzbudinājuma sarežģījumi. Jebkurai efektīvai truamas ārstēšanas metodei ir jāpievēršas šīm ķermeni uzturošām pamatfunkcijām.

Tieši virs reptiļa smadzenēm atrodas limbiskā sistēma. To sauc arī par zīdītāju smadzenēm, jo tāda ir visiem dzīvniekiem, kas dzīvo grupās un baro savus mazuļus. Šī smadzeņu daļas attīstība pa īstam sākas pēc tam, kad zīdainis piedzimst. Tā ir emociju mītnes vieta, draudu radars, tā lemj par to, kas ir baudāms vai baiss, tā izšķir, kas ir vai nav nozīmīgs izdzīvošanai. Tā ir galvenais komandpunkts, lai risinātu izaicinājumus, kas saistīti ar dzīvi mūsu sarežģītajos sociālajos tīklojumos.

Limbiskā sistēma veidojas, reaģējot uz pieredzi, sadarbībā ar zīdaiņa ģenētisko kodu un iedzimto temperamentu (kā to ātri pamana vecāki, kuriem ir vairāk par vienu bērnu, mazuļu rekacijas uz līdzīgiem notikumiem jau no dzimšanas atšķiras pēc to intensitātes un rakstura). Viss, kas ar mazuli notiek, palīdz pilnveidot emocionālo un perceptīvo pasaules karti, ko radījušas smadzenes attīstības fāzē. Kā skaidro mans kolēģis Brūss Perijs, smadzenes veidojas “atkarībā no izmantojuma”. Tas ir vēl viens veids, kā skaidrot neiroplasticitāti, relatīvi neseno atklājumu, ka neironi, kas “kopā šauj”, saslēdzas kopā. Ja neironu ķēdes “izšauj” vairākkārtīgi, tas var kļūt par pamata stāvokli - visticamāko reakciju. Ja jūties droši un mīlēts, smadzenes izkopj prasmi pētīt, rotaļāties un sadarboties; ja esi izbijies un negribēts, tās iemāca apieties ar baiļu un pamestības sajūtu.

Kā zīdaiņi un mazi bērni mēs apgūstam pasauli, kustoties, satverot, rāpojot un atklājot, kas notiek, kad raudam, smaidām vai spītējamies. Mēs nepārtraukti eksperimentējam ar apkārtni - kā dažādas saskarsmes ietekmē to, kā jūtas mūsu ķermenis? Apmeklējiet jebkura divgadnieka dzimšanas dienas svinības un pavērojiet, kā mazā Dace piesaistīs jūsu uzmanību, spēlēsies ar jums un koķetēs, vispār nelietojot valodu. Šie agrā vecuma pētījumi veido limbiskās struktūras, kas atbild par emocijām un atmiņu, taču šīs struktūras var būtiski izmainīt vēlāka pieredze - labākajā gadījumā, piemēram, tuva draudzība vai skaista pirmā iemīlēšanās vai, sliktākajā gadījumā, vardarbīgs uzbrukums, nežēlīgs mobings vai pemešana novārtā.

Reptiļa smadzenes un limbiskā sistēma kopā veido to, ko šeit saukšu par “emocionālajām smadzenēm”. Emocionālās smadzenes ir centrālās nervu sistēmaspamats, un to galvenais uzdevums ir rūpēties par jūsu labklājību. Ja tās uztver kādus draudus vai īpašu iespēju - piemēram, daudzsološu partneri -, tās jums signalizē, izdalot daļiņu hormonu. No tā izrietošās iekšējo orgānu sajūtas (sākot no viegla nelabuma līdz panikas krampjiem krūtīs) iztraucēs to, un ko jūs tajā brīdī būsiet koncentrējušies un gan fiziski, gan garīgi virzīs jūs citur. Pat visvājākajās izpausmēs šim sajūtām ir milzīga ietekme uz mazajām un lielajām izvēlēm, ko dzīves laikā veicam - ko izvēlamies ēst, kur un ar ko mums patīk gulēt, kādu mūziku klausamies, vai labprātāk strādājam dārzā vai dziedam korī, ar ko draudzējamies un ko nīstam.

Emocionālo smadzeņu šūnu organizācija un bioķīmiskie procesi ir vienkāršāki nekā jaunajā garozā (neocortex), mūsu racionālajās smadzenēs, un tās izvērtē ienākošo informāciju daudz vispārīgāk. Līdz ar to tās izdara secinājumus, balstoties uz aptuvenām līdzībām, pretēji racionālajām smadzenēm, kas ir veidotas tā, lai izšķirotu kompleksu iespēju kopumu. (Standarta piemērs - jūs šausmās atkāpjaties, kad ieraugāt čūsku, bet tulīt saprotat, ka tā ir tikai savijusies virve.) Emocionālās smadzenes aktivizē iepriekš ieprogramētus glābšanas plānus, piemēram, “Bēgt vai cīnies” reakcijas. Šīs muskuļu un fizioloģiskās reakcijas ir automātiskas, tās iedarbojas bez jebkādu mūsu domu vai plānu iesaistes, apzinātajām, racionālajām spējām pieslēdzoties vien vēlāk, nereti labu brīdi pēc tam, kad apdraudējums jau ir galā.

Visbeidzot mēs nonākam pie augšējā smadzeņu slāņa - jaunās garozas. Šāds ārējs smadzeņu slānis ir arī citiem zīdītājiem, taču mums, cilvēkiem, tas ir daudz biezāks. Dzīves otrajā gadā pieres daiva, kas aizņem lielāko daļu no garozas, sāk strauji attīstīties. Ir iemesls, kāpēc antīkie filozofi septiņus gadus uzskatīja par “prātīguma vecumu”. Pirmā klases mums ir ievads tam, kas mūs sagaida tālāk, tajā viss tiek organizēts ap pieres daivas spējām - mums jāsēž mierā, jāprot saturēt slēdzējmuskuļi, jāmāk izmantot atbilstoši vārdi tā vietā, lai tos attēlotu, jāsaprot abstraktas un simboliskas domas, jāgatavojas nākamajai dienai un jārīkojas saskaņā ar skolotājiem un klasesbiedriem.

Pieres daiva atbild par īpašībām, kas dzīvnieku pasaulē mūs padara unikālus. Tā ļauj mums izmantot valodu un abstraktu domāšanu. Tā nodrošina spēju uzņemt un integrēt informāciju un piešķirt tai jēgu. Par spīti mūsu sajūsmai par šimpanžu un rēzus pērtiķu lingvistiskajiem sasniegumiem, tikai cilvēki prot pārvaldīt vārdus un simbolus, lai radītu kopienas, garīgo un vēsturisko kontekstu, kas veido mūsu dzīvi.

Pieres daiva ļauj mums plānot un apcerēt, iztēloties un izspēlēt nākotnes scenārijus. Tā palīdz paredzēt, kas notiks, ja izpildīsim vienu darbību (piemēram, pieteiksimies jaunam darbam), bet kādu citu ne (nemaksājot īri). Tā padara iespējamu izvēli un ir mūsu apbrīnojamā radošuma pamatā. Pieres daivu paaudzes, cieši sadarbojoties, ir radījušas kultūru, kas mūs no izdobtām kanoe laivām, zirgu pajūgu karietēm un vēstulēm novedusi pie lidmašīnām, hibrīdauto un e-pasta. Tā mums devusi arī Noama glābšanas batutu.